Gribu pastāstīt, kā es, parasts Rīgas iedzīvotājs, atklāju sev jaunu veidu, kā atpūsties. Strādāju IT uzņēmumā, dienas ir garas, un bieži vien pēc darba atgriežos mājās ar smagu galvu. Pagājušā mēneša beigās biju nomācies – projekta termiņi spieda, kolēģi saslima, un es paliku viens ar milzīgu koda apjomu. Vakarā, burtiski stundu pirms gulētiešanas, es atvēru savu klēpjdatoru, lai pārbaudītu e-pastus, bet kaut kā noklikšķināju uz reklāmas banera. Tā es nokļuvu Vavada.
Sākumā es biju skeptisks. Interneta pilns ar krāpniecībām, un es nekad neuzticējos šādām lietām. Bet Vavada izskatījās savādāk. Lapas dizains bija tīrs, bez liekiem uzplaiksnījumiem. Es reģistrējos, iemaksāju nelielu summu – 20 eiro. Neko vairāk, tikai, lai paskatītos. Sāku ar vienkāršākajiem spēļu automātiem. Ziniet, sākumā nebija nekādu lielu laimestu. Daži desmiti centu šurp, daži eiro turp. Bet man patika pats process. Nav tā, ka es būtu zaudējis kontroli. Nē, es vienkārši sēdēju un ļāvos plūstam. Kaut kādā brīdī sapratu, ka neesmu domājis par darbu jau divas stundas. Mana smadzene atpūtās.
Trešajā vakarā es jau zināju, ko daru. Es biju izveidojis savu stratēģiju – sāk ar mazām likmēm, ja jūtu, ka veiksme ir līdzās, palielinu. Bet nekad ne vairāk kā esmu plānojis. Un šoreiz atklāju, ka spinhubcasino in latvia kļūst arvien populārāks arī starp maniem paziņām. Kāds kolēģis pieminēja, ka viņš spēlējot turpat. Mēs sākām apspriest dažādas spēles – viņam patīk klasiskie augļu automāti, bet es dodu priekšroku mūsdienīgākiem sižetiem. Šī saruna bija patiešām jautra, jo mēs, IT cilvēki, parasti nerunājam par azartspēlēm. Bet te pēkšņi visi bija atklāti un stāstīja savus stāstus.
Viens no maniem pēdējiem lielākajiem mirkļiem bija pagājušajā piektdienā. Es spēlēju spēli ""Starburst"" – ziniet, to zvaigžņu temata automātu. Laimesti bija mazi, bet negaidīti. Nospiedu pogu, un uz ekrāna parādījās trīs Símboli. Tas nebija džekpots, tikai 50 eiro. Bet man tā bija uzvara. Es sapratu, ka šī nauda man nozīmē ne tik daudz finansiālo, cik emocionālo pusi. Es biju uzvarējis savu nogurumu. Tā bija mana personīgā uzvara pār rutīnu.
Pēc tam es sapratu, ka Vavada man ir ne tikai spēļu automāti, bet arī dzīvas emocijas. Es vairs nekaunos teikt, ka spēlēju. Tas nav par naudu, bet par momentu. Kad es sēžu, dzirdu automāta melodijas, redzu, kā rullīši griežas, un jūtu, kā man sirds pukst straujāk – tā ir dzīvības sajūta. Protams, es vienmēr atceros par mērenību. Es nekad nelaižu vairāk kā 10% no savas algas, un vienmēr nosaku robežas, pirms sāku. Bet tas ir tas, kas man patīk – man ir kontrole. Un tad, kad es laimēju, es jūtos kā varonis. Nevis tāpēc, ka esmu bagātāks, bet tāpēc, ka esmu pierādījis sev, ka esmu gudrāks par spēli.
Ir vēl viens moments, ko gribu pieminēt. Vakarā, kad atgriežos no darba un jūtu, ka man vajag atpūsties, es aizveru durvis, ieslēdzu Vavada un ļauju sev aizmirst par visu. Tā kā es strādāju ar datoru visu dienu, vakaros man galva nav jāapgrūtina ar sarežģītām lietām. Spēlēšana ir kā meditācija – es koncentrējos uz mirkli, uz zaļo ekrānu un uz to, kas notiek tagad. Un kad es uzvarēju, pat 10 eiro, es jūtu prieku. Tas nav par summu. Tas ir par sajūtu, ka esmu paveicis kaut ko labu.
Protams, es zinu, ka runāt par azartspēlēm nav vienmēr viegli. Daži cilvēki uzskata, ka tā ir slikta nodarbe. Bet, manuprāt, viss ir atkarīgs no tā, kā tu to dari. Ja tu spēlē atbildīgi, ja tu nezaudē kontroli un ja tu izbaudi procesu, tad tas ir vienkārši vēl viens hobijs. Es vairākkārt esmu teicis saviem draugiem, ka mans hobijs ir ""Vavada spēles"", un daži pat smējās. Bet tad, kad es viņiem pastāstīju savu stāstu, viņi sāka interesēties. Tagad daži no viņiem arī ir reģistrējušies. Bet es vienmēr brīdinu – sāciet ar maziem soļiem, izmantojiet prātu.
Es atceros vienu vēlu vakaru, kad nevarēju aizmigt. Ieslēdzu Vavada un nospriedu, ka šoreiz spēlēšu tikai 20 minūtes. Sāku ar spēli ""Book of Dead"". Pēc desmit minūtēm es laimēju 1
Sākumā es biju skeptisks. Interneta pilns ar krāpniecībām, un es nekad neuzticējos šādām lietām. Bet Vavada izskatījās savādāk. Lapas dizains bija tīrs, bez liekiem uzplaiksnījumiem. Es reģistrējos, iemaksāju nelielu summu – 20 eiro. Neko vairāk, tikai, lai paskatītos. Sāku ar vienkāršākajiem spēļu automātiem. Ziniet, sākumā nebija nekādu lielu laimestu. Daži desmiti centu šurp, daži eiro turp. Bet man patika pats process. Nav tā, ka es būtu zaudējis kontroli. Nē, es vienkārši sēdēju un ļāvos plūstam. Kaut kādā brīdī sapratu, ka neesmu domājis par darbu jau divas stundas. Mana smadzene atpūtās.
Trešajā vakarā es jau zināju, ko daru. Es biju izveidojis savu stratēģiju – sāk ar mazām likmēm, ja jūtu, ka veiksme ir līdzās, palielinu. Bet nekad ne vairāk kā esmu plānojis. Un šoreiz atklāju, ka spinhubcasino in latvia kļūst arvien populārāks arī starp maniem paziņām. Kāds kolēģis pieminēja, ka viņš spēlējot turpat. Mēs sākām apspriest dažādas spēles – viņam patīk klasiskie augļu automāti, bet es dodu priekšroku mūsdienīgākiem sižetiem. Šī saruna bija patiešām jautra, jo mēs, IT cilvēki, parasti nerunājam par azartspēlēm. Bet te pēkšņi visi bija atklāti un stāstīja savus stāstus.
Viens no maniem pēdējiem lielākajiem mirkļiem bija pagājušajā piektdienā. Es spēlēju spēli ""Starburst"" – ziniet, to zvaigžņu temata automātu. Laimesti bija mazi, bet negaidīti. Nospiedu pogu, un uz ekrāna parādījās trīs Símboli. Tas nebija džekpots, tikai 50 eiro. Bet man tā bija uzvara. Es sapratu, ka šī nauda man nozīmē ne tik daudz finansiālo, cik emocionālo pusi. Es biju uzvarējis savu nogurumu. Tā bija mana personīgā uzvara pār rutīnu.
Pēc tam es sapratu, ka Vavada man ir ne tikai spēļu automāti, bet arī dzīvas emocijas. Es vairs nekaunos teikt, ka spēlēju. Tas nav par naudu, bet par momentu. Kad es sēžu, dzirdu automāta melodijas, redzu, kā rullīši griežas, un jūtu, kā man sirds pukst straujāk – tā ir dzīvības sajūta. Protams, es vienmēr atceros par mērenību. Es nekad nelaižu vairāk kā 10% no savas algas, un vienmēr nosaku robežas, pirms sāku. Bet tas ir tas, kas man patīk – man ir kontrole. Un tad, kad es laimēju, es jūtos kā varonis. Nevis tāpēc, ka esmu bagātāks, bet tāpēc, ka esmu pierādījis sev, ka esmu gudrāks par spēli.
Ir vēl viens moments, ko gribu pieminēt. Vakarā, kad atgriežos no darba un jūtu, ka man vajag atpūsties, es aizveru durvis, ieslēdzu Vavada un ļauju sev aizmirst par visu. Tā kā es strādāju ar datoru visu dienu, vakaros man galva nav jāapgrūtina ar sarežģītām lietām. Spēlēšana ir kā meditācija – es koncentrējos uz mirkli, uz zaļo ekrānu un uz to, kas notiek tagad. Un kad es uzvarēju, pat 10 eiro, es jūtu prieku. Tas nav par summu. Tas ir par sajūtu, ka esmu paveicis kaut ko labu.
Protams, es zinu, ka runāt par azartspēlēm nav vienmēr viegli. Daži cilvēki uzskata, ka tā ir slikta nodarbe. Bet, manuprāt, viss ir atkarīgs no tā, kā tu to dari. Ja tu spēlē atbildīgi, ja tu nezaudē kontroli un ja tu izbaudi procesu, tad tas ir vienkārši vēl viens hobijs. Es vairākkārt esmu teicis saviem draugiem, ka mans hobijs ir ""Vavada spēles"", un daži pat smējās. Bet tad, kad es viņiem pastāstīju savu stāstu, viņi sāka interesēties. Tagad daži no viņiem arī ir reģistrējušies. Bet es vienmēr brīdinu – sāciet ar maziem soļiem, izmantojiet prātu.
Es atceros vienu vēlu vakaru, kad nevarēju aizmigt. Ieslēdzu Vavada un nospriedu, ka šoreiz spēlēšu tikai 20 minūtes. Sāku ar spēli ""Book of Dead"". Pēc desmit minūtēm es laimēju 1
